20:45 - ikdienišķi par parasto
Rīts sākās ar zvanu pirms 8iem un turpinājās līdz pusdienlaikam, kad spriedze atslāba. Pēc pusdienām augšā atskanēja gangsta reps vai tamlīdzīgs sūds, uzņēma skaļumu un grasījās turpināties. Vakar sieva jau pieminēja šādus brīnumus. Būdams pacilātā noskaņojumā pēc savas brīnumainās izglābšanās no iespējas turpmākās 36 stundas pavadīt pie monitora, pārlaidu skatienu sīžiem - die krupps (no kurienes man tas ir?), igijs pops un deep purple šodien man likās pārāk parasti un pārāk nevietā. Tā vietā izvēlējos Baha "dorische toccata & fuge, passacaglia", izpilda Karl Richer uz Freiburgas lielajām Silbermaņa ērģelēm, ~52 min.
Te liriska atkāpe - kad es kaimiņu kinderam atgādinu, ka bez viņu izplatījumā ir arī citi cilvēki, mūzika uzvelk arī pašu. Baha mūzika ir cita lieta - laikam jau esmu rakstījis ka Bahs de facto ir metālists, bet muzikāli izglītots; atšķirībā no puņķu maisiem kas iemācījušies sist pa ģitāru un bungām. Tātad, Baha mūzika ir diezgan sarežģīta, tur ir koncepts, tur ir ritms, kāpinājumi un atslābumi.
Parasti gan es uzlieku vienu brīdinājuma dziesmu un kautkā abas puses vienojas par pamiera decibeliem. Šoreiz ziemas brīvdienu spirdzinātais jaunēklis, acīmredzot, izdomāja ka jāmaina noteikumi. Nu ko, es arī turpinu ar teju maks. skaļumu un kas interesanti, varu mierīgi strādāt. Jā, tā ir augstas klases mūzika, nevis kviekšana finiera gičas pavadījumā. Long story short - augšā jau ir klusums, bet noteikumu pārkāpumi ir sodāmi un es turpinu. Ērģeļu skaņa ir kautkas fantastisks, un tie brīži kad tiek ņemti zemie reģistri ir kautkas no debesu sfēras! Uz beigām augšā sākas histērija - zeņķis, skaļi rībinādams, rikšo pa visām istabām un es svētlaimē klabinu taustiņus, ar prāta stūrīti iztēlodamies, ka spiežu ērģeļu reģistrus vai kā tur to visu sauc. Man labpatīk iztēloties, kā jaunais repa cienītājs sitas ar pakaļu pret grīdu, vismaz skaņas paužu brīžos liek domāt tieši par šādu iznākumu. Passcaglia beidzas ar muzikālu konstrukciju, kas atgādina orgasmu kontrastdušā un uz to brīdi arī atskaite ir gatava, es noskurinos, nospiežu pogu un dodos uz pasta nodaļu saņemt savu daļu no change-for-change akcijas (kuru es pieminēju iepriekš).
Par Bahu nu nekādi nevaru piekrist. Pardon, tas ir metāla naivisms miegam. Ja gribi,lai augšējais kaimiņš izlec pa logu repodams un vēl klavieres paķer līdzi, ja viņam tādas gadījumā ir, tad Meshuggah , Strapping Young Lad will do the job.
p.s. abas ir ekselentas grupas, bet var kalpot arī kaimiņu savaldīšanai :)
katram jau liekas pa savam - nedomāju ka ir jēga te meklēt patiesību kuras nav.
pēc būtības - likme bija uz jaunā urlēna nepatiku pret klasiku un šķiet, ka ņe v brovj a v glaz!
Tas, ko mēs saucam par klasiku, vairumā gadījumu, ir tās epohas popsa - komercmūzika un itin bieži talantīgi uzrakstīta, ja reiz ir saglabājusies. Un to pašu var teikt par tagadējo.
From: | |
Date: | 9. Janvāris 2009 - 21:45 |
---|
| | | (Link) |
|
ar to mazo atkāpi, ka toreiz šo popsu klausījās (arī mūzikā) izglītotais sabiedrības slānis un tikai, kamēr pārējie krogusdziesmu pavadībā lēca uz galda polku un viens otram skandēja limerikus.
mūsdienās tieši otrādi - krogusdziesmas ir komerciāli veiksmīgā un populārā mūzika, ko visi atcerēsies vēl pēc gadiem, bet mūsdienīgā klasika, kas sevī ietver kvalitāti, palikusi muzikologiem, estētiem un saujiņai margināļu.
Un kas būtu tas kvalitātes rādītājs - vai alkohola/sēņu/insert your favorite daudzums, ko patērējies mūsdienu klasikas autors priekš estētiem? :)
From: | |
Date: | 9. Janvāris 2009 - 22:23 |
---|
| | | (Link) |
|
nu pričom te tas vispār?! palasi augšā vēlreiz pie biezpientaures teksta - "koncepts, ritms, kāpinājumi un atslābumi", piemēram. nevis tikai producentu izrēķināts opijs tautai (elā elā elā ē ē), vai garmatainas meitenes strinkšķināšana uz ģitāras un fantastiskas dzejas skandēšana vienkāršas melodijas pavadījumā (tipa bobs dilans).
es, piemēram, tos pašus klasiskos bītlus vai rollingstounus neskaitu pie mūzikas. tas ir kas cits.
Nu un? "koncepts, ritms, kāpinājumi un atslābumi" nav nekas neparasts - tas ir sastopams visur: sākot no trash metal un beidzot ar džezu.
From: | |
Date: | 10. Janvāris 2009 - 00:36 |
---|
| | | (Link) |
|
jā, un nevienu no tiem nosaukt par popsu īsti nevar, vai ne.
nu jūs te esat kapājuši :) kāda nozīme leibliem?
From: | |
Date: | 10. Janvāris 2009 - 12:32 |
---|
| | | (Link) |
|
nu man vienkārši svētas dusmas, kad kāds nosauc Bahu par popsu! :)
jo vispār jau man patīk popsa, grūvs un viss, kas tur piederas, bet tā ir mūzika, kur trūkst tas, nezinu, dievišķais pacēlums vai kā lai to nosauc - tas, kas mūzikā imho pastāv tikai atsevišķos žanros un arī ne visiem māksliniekiem.
nevar taču salīdzināt komerciāli veiksmīgās "Womanizer" sniegto katarsi ar Baha simfonijām.
sorry, ka uzvelkos, šī ir mana varžacs :)
Bahu gan nosaucu par metāla naivismu, un vairāk tāpēc, ka ar to iet pret urlu muzonu kaimiņu dzīvoklī IMO ir tas pats kas ar ANO rezolūcijām palestīniešu bandītus vest pie prāta. Urlēns droši vien pie sevis svinēja uzvaru :) Bet tas neatceļ tēzi par klasiskās mūzikas popsas %-u. Un tieši tā iemesla pēc, ko nupat uzrakstīji - kaut kas pietrūkst :)
| From: | pirx |
Date: | 10. Janvāris 2009 - 07:56 |
---|
| | | (Link) |
|
Sakārdināji darba dienu sākt ar fūgām. Nejaukt ar "otrā rīta fūgu"!