Kritiens - īslaicīgs, vai mūžīgs?
Pēc katras augšupejas nāk kritiens. Dabā viss līdzsvarojas. Bet ja nu kritiens nenāk un ir ilga augšupeja? KO darīt? Saspringti gaidīt neizbēgamās beigas, vai vienkārši ļauties straumei un ne par ko nedomāt? UN ja nu kritiena nav? Varbūt tā būtu labāk. BEt varbūt ļauties dabas mātes likumiem un piedzīvot, izdzīvot un pārdzīvot visu kam jābūt, jebkādos daudzumos? Un ja nu sanāk iekrist kaut kur dziļi dziļi. Tik dziļi, ka nav sasniedzams gals. TAd jau laikam kritiens un lejupeja būtu mūžīga. Bet vai tā maz mēdz gadīties? Beigām jābūt vienmēr. Kādreiz jau tiks pieveikts tas kalns, no kura būs arī jānokāpj, un gan jau arī kādreiz no tās aizas, kurā būs jāiekrīt, mēs izrāpsimies... Cerēsim, kas tad mums cits atliek?