bez_sakars

itāļu modes dizaineri atpūšas

Vakar un šodien sanāca pastaigāt pa čaritī veikaliem un iepirkt grāmatas. Beidzot uzgāju virsū arī meitenei ar drakona tetovējumu. Neba es to baigi meklēju un gaidīju, bet nu ja jau bija, tad paņēmu. Beidzot varēs ievērtēt vai tiešām vērts visa tā trokšņa, kas ir ap triloģiju.
Smieklīgi, ka arī bija Jo Nesbo grāmata the Redbreast, kuru protams nopirku. Smieklīgi tāpēc, ka uz citas viņa grāmatas, Snowman, vāka rakstīts "the next Stieg Larsson"...

Man jau likās ka Als Pačino ir zudis, izcils talants, kuram nākas izvēlēties labākos no viduvējiem scenārijiem un tad nogrimt kopā ar filmu, atstājot skatītāju ar jautājumu "a nafig tu vispār tur filmējies?"
Līdz es noskatījos You don't know Jack. Spēcīga un pārliecinoša loma. Un piekritīšu vienam cilvēkam, kurš rakstīja atsauksmēs, ka filmā tu neuztver Pačīno spēlējam lomu, bet uztver viņu kā cilvēku, kuru viņš attēlo.
Ļoti patika.

nostījos labu trillerīti. turēja saspringtu līdz pašām beigām. izrādās pats bens afleks režisējis. kas vēl interesanti, ka viņš režisēja arī gone baby gone, kas man patika un kur galvenajā lomā ielika brālīti keisiju. un vēl bens ir dabūjis oskaru par lomu good will hunting - vēl viena spēcīga filma.
bet brālīša jaunā filma killer inside me gan tāda pavāja. plus visās filmās viņš vienādi pieklusināti murkšķ zem deguna pusbalsī.

soundtreks the town arī ļoti labs. onkulis kas sarakstīja mūziku ir ļoti pieprasīts filmu mūzikas rakstīšanai. piemēram - kopš 1998. gada rakstījis mūziku visām tonija skota filmām. tonijs skots savukārt ir iecienījis denzelu vašingtonu, kas piedalās vismaz 5 viņa filmās. līdzīgi kā bērtons iecienījis depu.

šovakar skrēju pa tumsu (jā esmu saņēmies un atsācis skriet) ar lukturīti un atcerējos kā vienreiz stopējot kopā ar vienu meiteni smieklīgi sanāca. bija jau tumšs, kaut kur horvātijā varbūt, un mēs gājām gar šosejas malu pa zālīti uz priekšu ar 50L mugursomām. meklējām vietu kur uzcelt telti. es gāju pa priekšu kādus metrus 10-15. meitene teica, ka varēja redzēt manas aprises. un tad vienā mirklī es pazudu no viņas redzes loka. izrādās es biju iekritis diezgan dziļā bedrē kuru es nu nekādīgi nevarēju būt ieraudzījis jo bija piķa melnums. bet kaut kādā veidā es biju piezemējies uz muguras, tas ir uz mugursomas ar komfortiņu un gulēju tur kā zārkā, gareniski. ne es sasitos, neko. pienāca meitene, palīdzēja izlīst un abi nosmējāmies. a varēju tak kāju salauzt vai ko citu.
vispār tādā ziņā esmu diezgan veiksmīgs. vēl viens atgadījums no tās pašas sērijas. pabaži. tusējam pie čomiem no arodskolas. vecs kultūras nams. mēs uz skatuves staigājam pa pus izjauktu, pus sabrukušu koka grīdu kamēr tā ielūzt un pāris puikas, ieskaitot mani, iekrīt iekšā, kas kā izrādās ir kaut kāda skatuves apakštelpa/glabātuve. šoreiz man uz muguras elektriskā giča mīkstajā čeholā. es atkal piezemējos uz muguras, mīksti, bez sāpēm. un pēc manis man blakus piezemējas tāds paliels bluķa gabals. visi noskatās un atviegloti nopūšās. tai telpai bija durvis. tās bijā atvērtas vaļā. cilvēki kas bija ārpusē dzirdēja vispirms troksni un pēc tam lielu putekļu mākoni izšaujamies pa durvīm ārā vienā vilnī. pēc tam ieraudzīja pāris puikas pilnīgi baltus, apklātus ar putekļiem/skaidām vai kas tur bija. par laimi turpat bija ezers.

ta ka jā. tiktāl bez lauztiem kauliem. lai gan šovasar bija tuvu tam. spēlējot futbolu brālēns skaisti iešļūca man kājā. ilgi nevarēju saprast kas tas par kunkuli pie kaula bija. sāpēja kā velns, bet staigāt varēju. vaidzēja gaidīt veselus trīs mēnešus kamēr sadzija.

it's a good thing most people bleed on the inside or this would really be a gory, blood-smeared earth.

vienkārši wow!

mācos mūzikas teoriju. kas to būtu domājis, ka tik interesanti!

shit, sniegs man neļāva aizdoties līdz vienai baznīcai, kur šodien viens orķestrītis spēlē vivaldi četrus gadalaikus. mēģināju izbraukt ārā, bet pat pirmajā pakalniņā nevarēju uzbraukt. līdz pusei un atpakaļ, šļūkāju turpu šurpu. veči, kas sēdēja pabā un dzēra alu lika likmes pēc cik reizēm es padošos. sanāca laikam pēc kādām septiņām. teica, ka negaidīja, ka mēģināšu tik daudzas reizes. viens iznāca ārā uzpīpēt un iekomentēja-"it's not happening old boy!" (ne tāpēc, ka es esmu vecs, bet tāpēc, ka viņš visus saukā par oldbojiem). pateicu, ka zinu zinu. un iebraucu atpakaļ pagalmā.

tagad klausos vivaldi.

bet kā izrādās nav tik traki. nākošais gadalaiku koncis būs jau janvārī. un tad februārī un martā. ta ka uz vienu no tiem es noteikti nokļūšu.

 take it easy girl!

vietējā santa barbara ibio.

pirmais mehāniķis, pimpis, labodams mašīnu kārtīgi nesalaboja. otrais apvainojās, ka nelaboja pie viņa. trešais saka, ka nav vērts pisināties un dzīties pakaļ problēmai un tērēt kāpostu(īsti nezin, kas tā ir. pastāv vairāki varianti). iesaka, lai pērku jaunu kāru.
nu tad vopšem, no šodienas oficiāli sāku krāt jaunai mašīnai. kas tā būs vēl nezinu.

šodien sapratu, ka jāatsāk skriet. kopš atbraukšanas atpakaļ nekas nav pa vecam un kādu laiku bija labi, bet tagad liekas, ka jāatsāk darīt vismaz dažas lietas. savādāk esmu izlaidies kā teļš. un ķermenis sāk ierūsēt. pagājušogad ap šito laiku gatavojos, lai skrietu maratonu, tagad pat mājai apskriet apkārt nevaru saņemties. ibio.

kruta kruta kruta kruta kruta filma.

jā, šitā. skatīšos vēl.

es jau teicu ka kruta filma?

p.s. un the american un winter's bone arī spēcīgas.

pēdējās pāris dienās biju aizdomājies, ka janvārī varētu aizbraukt līdz fāterlendam, padzīvoties pa ziemu, pa sniegu. bet šeku reku šodien pašiem sasniga tā, ka nav kauns pateikt, ka te ir kārtīga ziema. palīdz arī tas, ka dzīvoju laukos. pa dienu braucot uz londonu vēl viss bija puspliks. bet iznākdams ārā pēc četrām stundām katakombās (mēģinājums)secināju, ka notikušas krasas pārmaiņas. un nelāgi nojautu, ka ja londonā ir sniega kārta, tad manos laukos būs kupenas. tā arī ir. tikko ievēlos mājās, veiksmīgi izbraukājis ar golfu pa 30 cm sniegu ar vasaras riepām. tas bija jautri.
rīt jāiet staigāties pa sniegu, kamēr turās. te jau tas ilgi neuzturēsies. nedēļu, divas max.

bet par janvāri būs vēl jāpadomā...

Šodienas lielais atklājums grupa Vas ar Azam Ali brīnišķīgo balsi, kuras līdzība Lisas Gerrard'as balsij ir vienkārši neticama. Viss pateicoties last.fm radio, kuru klausos tikai otro dienu. Ievadīju lai spēlē Lisa Gerrard radio un tur uzpeldēja Vas. Uzreiz pavilka. Uzreiz novilku visus albumus un tagad klausos. Starā.

rīt atkal jāķeras klāt mūzikai. ja es spēšu saglabāt šādu atdevi, tad rezultāts varētu būt iespaidīgs. nekad vēl neesmu tā ņēmies. pats sevi pārsteidzu. bet bļin, kad tad, ja ne tagad? vienmēr kaut kas novērš uzmanību, bet tas vairs neder kā atruna. un galvenais, ka es nepiespiežos, bet mani velk to darīt. katru mīļu brīdi. tāpēc to arī daru.
plus ir daudz interesantāk tagad, kad es spēlēju un rakstu iekšā arī basu. ļoti patīk saspēle starp basu un ģiču. spēlē vienu un to pašu un tai pat laikā ne gluži - katram sava deja, savi soļi. un kopā sanāk blīvs, piepildīts skanējums.
tas laikam labi, ka pats fano par savu mūziku?!

laikam lietas sāk normalizēties.

galu galā, es pats vien esmu savs lielākais spīdzinātājs. ja atņemt nost visus prāta pisinājumus, nekas jau vairāk nepaliek, kas aptumšotu esību. ar nepiedrazātu prātu ikdienas negācijas vairs šķiet tikai kā maznozīmīga neērtība, kurai nav vērts pievērst uzmanību un pie kuras turās tie, kuri sevi nepārtraukti slīcina. Bet man ir līdz kaklam sevi slīcināt. Līdz kaklam un vairāk. Cik reizes var noslīkt un atkal sevi slīcināt?
tāpēc pirms kāda laika izdomāju(nē drīzāk apņēmos) beigt sevi pisināt. un ja neskaita dažas reizes, kad paslīd kāja, tad pagaidām izdodas. un sajūta ir vienkārši zajebis.

es maijā un es oktobrī ir divi dažādi cilvēki.

jā, vasaras pārtraukums man noteikti ir nācis par labu.

man liekas es zinu dzīves noslēpumu. reiz pa reizei man uznāk apskaidrības mirkļi un tad viss liekas tik pašsaprotams. Un tad atkal tā sajūta pazūd un es turpinu maldīties.

Vēl joprojām atceros to spontāno pasākumu ar braukāšanu pa Latgali un nakšņošanu pie Lubānas ezera, kad satiku vienu vīru ar kuru bijām uz viena viļņa, kā divas magnēta daļiņas atradušas viena otru, jo vairāk runājām, jo vairāk sapratām, ka esam uz viena un tā paša ceļa. Atklāsmju ceļa. Meklējumu ceļa. Un vairāk atklājām viens otram par sevi. Un papildinājām viens otra teikumus. Un tas, kas notika apkārt vairs nelikās tik svarīgi. Bijām tikai viņš un es. Un sapratne. Un viņš man atklāja savas dzīves noslēpumu...

Man likās, ka tādu cilvēku maz. Viņš teica, ka tādu cilvēku daudz. Latvijā. Bet viņi slēpjas. Labi slēpjas, jo viņš bija pirmais ko satiku. Bet kā man noderētu tādi cilvēki apkārt! Savādāk viens kulies pret straumi un liekas, ka esi vienīgais tāds. Tāds maziņš un bezspēcīgs.

Un nākamajā dienā mūsu ceļi šķīrās...

kad māceklis gatavs, skolotājs uzrodas