(no subject)
Oct. 25th, 2010 | 11:46 pm
From:: bez_sakars
man liekas es zinu dzīves noslēpumu. reiz pa reizei man uznāk apskaidrības mirkļi un tad viss liekas tik pašsaprotams. Un tad atkal tā sajūta pazūd un es turpinu maldīties.
Vēl joprojām atceros to spontāno pasākumu ar braukāšanu pa Latgali un nakšņošanu pie Lubānas ezera, kad satiku vienu vīru ar kuru bijām uz viena viļņa, kā divas magnēta daļiņas atradušas viena otru, jo vairāk runājām, jo vairāk sapratām, ka esam uz viena un tā paša ceļa. Atklāsmju ceļa. Meklējumu ceļa. Un vairāk atklājām viens otram par sevi. Un papildinājām viens otra teikumus. Un tas, kas notika apkārt vairs nelikās tik svarīgi. Bijām tikai viņš un es. Un sapratne. Un viņš man atklāja savas dzīves noslēpumu...
Man likās, ka tādu cilvēku maz. Viņš teica, ka tādu cilvēku daudz. Latvijā. Bet viņi slēpjas. Labi slēpjas, jo viņš bija pirmais ko satiku. Bet kā man noderētu tādi cilvēki apkārt! Savādāk viens kulies pret straumi un liekas, ka esi vienīgais tāds. Tāds maziņš un bezspēcīgs.
Un nākamajā dienā mūsu ceļi šķīrās...
kad māceklis gatavs, skolotājs uzrodas
Vēl joprojām atceros to spontāno pasākumu ar braukāšanu pa Latgali un nakšņošanu pie Lubānas ezera, kad satiku vienu vīru ar kuru bijām uz viena viļņa, kā divas magnēta daļiņas atradušas viena otru, jo vairāk runājām, jo vairāk sapratām, ka esam uz viena un tā paša ceļa. Atklāsmju ceļa. Meklējumu ceļa. Un vairāk atklājām viens otram par sevi. Un papildinājām viens otra teikumus. Un tas, kas notika apkārt vairs nelikās tik svarīgi. Bijām tikai viņš un es. Un sapratne. Un viņš man atklāja savas dzīves noslēpumu...
Man likās, ka tādu cilvēku maz. Viņš teica, ka tādu cilvēku daudz. Latvijā. Bet viņi slēpjas. Labi slēpjas, jo viņš bija pirmais ko satiku. Bet kā man noderētu tādi cilvēki apkārt! Savādāk viens kulies pret straumi un liekas, ka esi vienīgais tāds. Tāds maziņš un bezspēcīgs.
Un nākamajā dienā mūsu ceļi šķīrās...
kad māceklis gatavs, skolotājs uzrodas