nezinu, nezinu. kad, piemēram, biju uz Vāgnera valkīras pirmizrādi, kur dziedātāji un mūziķi, manuprāt, tiešām bija pelnījuši visādus "bis" un kāju dauzīšanu (es nerunāju par scenogrāfiju), tad publika bija samērā vēsa. Izņemot pret to smukiņo, smukiņās jau vienmēr saņem. Bet, kad aizgājām Alekša dēļ uz kaut kādu franču hip-hopu, tas mums likās tik nenormēls mēsls (pat Aleksim!), ka nevarējām sagaidīt beigas, Toties publikā bija tādas ovācijas, ka ausis krita ciet. Un nedomā, ka publika bija kaut kādi baigie latvju hiphopa bālēliņi, tur bija milzums cilvēku vidējā vecumā un daudz pavisam pieklājīgi-skolnieciski ģērbtu meitenīšu.
tā ka es bieži nododos jautājumam: vai tiešām mēs zēlē esam vienīgie, kas saprot, kas ir un kas nav māksla? Protams, kauns sev atbildēt ar "jā", taču kaut kā neērti. Un tad es arī, tāpat kā tu, meklēju visādus izskaidrojumus, tipa - es to laikam vienkārši nesaprotu, jo....

Bet pirms vairākiem gadiem Rīgā bija cirks Cirkus Cirkor - lūk, tas tiešām bija brīnums. (lai gan pēc tam biju uz vienu citu viņu izrādi Parīzē, kas ne tuvu nestāvēja tai, ko redzēju Rīgā - nu ja, nevar taču laikam visi darbi būt ģeniāli)