vienīgi, ka es neesmu gājis cauri akadēmiskajai videi un tāpēc es pats uz sevi šo vārdu neattiecinu. tā nav pieklājīgi-atturīgā nostāja, bet gan mana pārliecība. es to uztveru kā sevis pašizpēti, kā sava potenciāla robežu paplašināšanu, jo mums, cilvēkiem, tas ir (neizmērojami?) liels. jautājums - vai ir interese to pētīt. tomēr neuzskatu, ka tas ir vispareizāk, jo mēs esam dažādi un tikpat dažādi ir arī uzskati, vērtības utt. nevēlos, lai kāds uzspiestu man savu patiesību un es nevēlos nevienam citam uzspiest savējo. starp citu, ezītis beigās jau tāpat sēdēja un skaitīja zvaigznes ;)