Kas tur ko piedot. Vienkārši es pieļauju, ka ir daudzi "ceļi". Un, ja nespēju tuvoties Dievam vai atklāt Dievu, tad varbūt es varu tuvoties kaut kam citam, kas man vienkārši palīdz dzīvot, tikt galā ar sevi. Ticība tā, par ko runāja viņi, protams nav. Bet es esmu pārāk skeptiska, lai jebkam ticētu. Un tādu kā es ir daudz.
Bet tas par "dzīves mainīšanu pašos pamatos" man atkal liekas drusku aizdomīgi. Nu, es nezinu, kas pašos pamatos ir mainījies Tavā dzīvē, kopš Tu tici. Ja nu vienīgi Tu vairāk gruzies. Bet es varu gruzīties un mocīties ar sirdsapziņu, grēka apziņu i bez visas ticības. Tad jau drīzāk dzīve mainījusies pašos pamatos tam pašam drsvr, jo mainījusies attieksme pret dzīvi, pret ikdienas norisēm, un kas gan ir dzīve, ja ne tava attieksme.
Bļin, es te pļurkstu, pamodos pus12, uz darbu neaizgāju, drīz jābrauc uz Limbžiem, jāsataisās... un tad.