mani nogurdina un reizēm garlaiko šādas sarunas, jo šīs ir tās tēmas, par kurām visi labprātāk nevis klausās, bet izsakās, kur katram ir savs viedoklis, kur viens otram oponē nevis pa tēmu, bet saklausot kaut kādus "keywordus", kas nospiež slēdzi apziņā, šādām diskusijām ir nepieciešams vienoties par struktūru. man interesanti ir tikai brīžos, kad kāds izstāsta STĀSTU, piem, par zilākalna martu, par dzīvošanu klosterī, par budistu kas atstāj matus un nagus. a citādi - pilnīga bezjēdzība. tas ir nevis aiz iedomības es to tagad saku, bet tāpēc ka manā galvā ir daudz uzskatu par runāšanos, retoriku, pierādījuma procesu, utt., teiksim šādu brīvu "sarunu" un "diskusiju" attēlojums uz papīra varētu izskatīties pēc haosa portreta.