hā, es gan nebiju tik smalka. spilgtākā pirmā atmiņa ir naturālā aina uz virtuves galda filmā "Pastnieks vienmēr zvana divreiz" (1981), kad tā sākās, tēvs aizstājās priekšā televizoram un lika iet gulēt, viņš jau nezināja, ka mēs ar māsu pie durvju spraugas skatījāmies televizora atspīdumu viesistabas grāmatplaukta stiklā. neko daudz nevarēja redzēt, izplūdušas kontūras, bet kaut kāda trīce savāda pārņēma un tas skats ir galvā. vairs to filmu neesmu redzējusi.