Kā man tikko stāstīja, tad kāda pētnieka grāmatā, kurā aprsktīta un analizēta cilvēku attieksme pret nāvi visādos laikos, redzams, ka arī kristieši agrāk aizgāja "gavilējot un slavējot to kungu, ka viņš ņem tos pie sevis". Un pakaļpalicēji savās vēstulēs radiem rakstīja: Kā mēs priecājamies, ka mūsu mīļais tāds un tāds beidzot... u.t.t."
Tas gan par citu tēmu.
Es domāju, vēlēšanos mirt nav jāatstāj pašu mirēju rokās, tāda vēlēšanās uznāk vēl biežāk un nekontrolētāk kā vēlēšanās, lai mirst kāds cits. Visi būtu jau apmiruši. Un pēc tam kostu pirkstos.