Garastāvoklis:

grumpy

balsoju par derdzīgāko reliģijas paveidu
Desmit dienas aprušināju divas baptistu sievietes. Tagad man ir viedoklis, ka no visiem svētceļniekiem mani visvairāk traumē baptisti, kuri gan konsekventi sauc sevi par kristiešiem. Piem.teikumā: "Visa mūsu ģimene ir kristieši. Uz manu dzimšanas dienu sanāca tikai kristieši. Es sēnes lasu tikai ar kristiešiem." (Kaut es zinu, tur nebija neviena katoļu, 7 dienas adventistu vai Dieva draudzes pārstāvja.)

Viņu "dievaplāna" koncepts ietver to, ka Kungs parūpējies, lai Jeruzālemē atrastos bērnības draudzenes meita (Berta Lūzere). Mans tāds "dievaplāns" izkatās vienkārši atriebīgs projekts. Ejam ēst..pusvārdā mani pārtrauc lūgšana: "Debesu Tēvs, paldies Tev par šo brīnišķo šito un neaprastāmo to..Lai Tava svētība pavada mūsu māsiņu (man gribas vemt) Bertu visos viņas pūliņos (vadājost tantes pa Jēzusa vietām)...utt." Līdz pat Āmen. Tas notiek košerā itāļu restorānā. Atnāku mājās un man Kungs ir atdarījis uzsūtot dveseli attīrošus kanalizācijas plūdus. Es jau teicu, ka Dievam ar mani ir projekts, kurš ietver daudz smirdīgu lupatu.

Es nez, vai kāds te zin, bet baptistiem ir "paraušanas" teorija..kaut ja teorijai ļoti tic, kā tad lai to sauc - sauksim par ticības pilāru. Ik pa laikam sievietes mani apgaismoja "paraušanā." Tas nozīmē, ka īstie (!!!) kristieši tiks parauti uz debesīm, a pārējie te piedzīvos elles liesmas un postažu. Man jau patīk, ka ne tikai vells var paraut, bet arī debesu tēvs. Bet viņas ik pa laikam ar tādu taisnīgu dusmu apskatīja Jeruzālemes pūli un viņus/sevi/mani mierinot teica, ka pēc paraušanas "šiem cilvēkiem" vēl būs dota iespēja nožēlot savu muhamedāniski mozuālo alošanos.

Un tad mēs iestrēgām pūlī, kas gāzās pēc Ramadana lūgšanas ārā pa četriem vārtiem no Jeruzālemes. Stāvējām kā krabju nūjiņas karstumā, neēdušu nedzērušu vīriešu un vecu sievu pūlī vienu stundu un četrdesmit piecas minūtes (rakstu tik gari, lai kaut kā ilustrētu drausmīgi lēno laika plūdumu). Pie Damaskas vārtiem, Damaskas vārtos un ārpus Damaskas vārtiem. Tagad es zinu, ka tās sūdainās lupatas bija tikai "atdarīšanas" sākums. Sievietes un bērni man visu laiku aiztika matus (tie ir gaiši), tikai vīrieši, pārmaiņas pēc, neaiztika neko. Labi, ka musulmaņiem ik pa laikam ir gavēnis. Par ebrejiem, kas tic uz Ješu Ha-Mašiah uzrakstīšu nākamreiz. Jo man tak nācās aizvest baptistes uz kādu "nekatoļu" baznīcu.