un tā nu es stāvu - dzimtene visapkārt. gaiss tāds, ka galva reibst. paejos līdz miskastei izmest sīkas nepūstūšās drazas. nu ir tā, ka smarža gāž no kātiem. izrādās kaimiņu liepas zied un smaržo īpaši perversā veidā. pavaicāju - vai drīkst savākt pāris saujas tējai. kaimiņš pamāj un saka, ka drīkst gan - gandrīz visu, ko dāma vēlas. es sapriecājos, sapriecājos kā naiva kaza. nu tik saraušu saujas un sasmaržošos veselam gadam uz priekšu. taču pāris mirkļi - un skatos - kaimiņš sadzinis savās liepās dēlu, dēla draudzeni, savu draudzeni, pats ierāpies - trīs dienas lasīja ziedus. i kokā rāpās, i stremjanku bij atvilcis, i uz tās pašas misenes vāka slējās. un lasīja, lasīja, lasīja. tad visvēlīgi vēlreiz tēvam bija teicis - ka nu jau tā meita lai arī nāk palasīt. tēvs bija atteicis, ka šamā meita nav vārna - liepu galotnēs nesēžas. latvietis latvietim latvietis. varu derēt, ka, ja nebūtu vājuma brīdī pajautājusi - arī šogad, kā visus citus iepriekšējos gadus liepas noziedētu novāktas un nosmaržotu nesaostītas. taču vienai lietai būtu mani jāpriecē - kaimiņam ir brangi daudz tējās un nez kā viņiem šajā krīzes laikā būs ar iztikšanu, taču padzerties viņi varēs pa nopietno. varbūt ieminēties, ka gribu nopļaut viņu mājas priekšu un izplūkt arī nātras, kas pie logiem zied? bet diez vai, mehāniskais zaķis nostrādātu arī šādā situācijā ...