un kad nu esmu gandrīz gatava atzīties, cik nu ļoti esmu atkarīga no zivs un kā nu tā mani lutina un pietur pie cibas atkarības, tā ņem un mani ne vairs lutina, ne arī pietur. pavicina vien ar savu zelta astīti un viss. un tad nu sieviete ir spiesta dzīvot tā, kā ir un iztikt ar to, kas ir un arī ar to, kā nav. un ja nu es šajā vietā atliekšu galvu, pievēršu acis, plaukstu uzlikšu uz pieres un nočukstēšu - vissirslikti, vissirslikti un cik nu daudz visa kā ir palicis šeit nemazgāts, pat ne paskalots - tā bezjūtīga zivs i nedomā atgriezties un nodrošināt man cibas wapu vismaz tizlā mobilā režīmā. vobla ne zivs.