vīrieši ir kā zvaigznes ... pilnīgi neizprotami un neizskaidrojami ... jebkuri mēģinājumi apprecēties izgāžās pirmsākumos ... viens ir apsēsts ar vizuāli estētisko - kuras ir manas bildes, kuras nav, kāpēc tieši šīs bildes, kāpēc ne citas ... nu skaties, vecīt, uz oriģinālu - priekš kam cilāt vecas bildes ... cita atkal - vai kotletes cepju un vai šovakar uzcepšu un ja uzcepšu - viņš izbrauc ... nu vecīt, kamōn, nu neprecos ar katru, kas nupat kā ir norijis manas kotletes ... turklāt varbūt esmu audzināta tā, ka kotletes tikai pēc kāzām un tam vienam vienīgajam ... kaut gan man patīk pabarot - esmu no barotājiem, kad cilvēks ir pabarots, viņš ir apmierināts ... kaut gan varbūit man vairāk patīk apmierināt, kā barot ... kaut gan pabarot dažkārt ir vienkāršāk kā apmierināt ... īpaši jau tās saplosītās dvēseles, kas vēlas apspriest eksistenciālos jautājumus un dzīves jēgas ... nu nav dzīvei jēgas - bet Tu ieēd labāk ... šobrīd man patīk, kā gatavoju vistas filejas ... vēl gribētu piestrādāt pie pildītām vistas filejām ... pildītas varētu būt lieliskas ... it kā pasniedz fileju, bet iekšā ir pildījums ... man vispār patīk pildījumi ... it kā viss patīk un tā, bet iekšā vēl ir lielisks pildījums ... un tad patīk vēl vairāk ...
un tas, ka viņš var izgāzties dīvānā un atkorķēt aliņu, bet tev ir jābūt krāsotām acīm un smaidīgai
un tas, ka viņš vienmēr skatoties acīs, blenž uz krūtīm ... un tev ir paveicies, ja uz tavējām
ō, jā ... un tad vien atliek sacept kotletes ... vai kaut ko ar pildījumu ... jā, arī tāda ir dzīve ... un šķiet, tai tiešām nav jēgas ...