ziemelis un zirgi
Kad pār sāk pūst ziemelis, es vienmēr par viņu atceros. Diez vai tas ir tikai vēja nopelns, drīzāk jau apcerīgums iegriežas tik pat bieži, cik ziemelis. Viņš ienāca manā dzīvē tik pēkšņi, kā šis ledainais vējš ziemā. Arī viņu es iepazinu ziemā, vai arī rudenī, katrā gadījumā bija jau auksts. Domas par viņu mani sildiīja. Viņš man tik ļoti bija vajadzīgs. Bet, kas, nu kas tev viņā ir vajadzīgs, jautāja mani nesapratnē pārņemtie apkārtējie. Vai vari pateikt? Viņa rimtais domīgums, kas varēja būt arī pavisam skaudrs. Vispār jau viņš bija nelietis, pēc visiem kanoniem spriežot. Izdzīvojies kumeļš, kurš labpatikā klusi sprauslā, ja pretī nostājas ķēvīte ar skaistu zvaigzni pierē. Viss, ko viņam vajadzēja, bija aizjāt ar viņu tālumos, un viņai nezinot, tik pat pēkšņi arī pazust. Bet kas no tā? Vai domājiet, ka ķēvei no tā bija mācība. Viņas skumjais acu skatiens vienmēr aizklīda tajā virzienā, no kura pirmo reizi viņu ieraudzīja. Viņa viņu gaidīja. Tā arī man, kā šai ķēvei, gribas viņu gaidīt, zinot, ka tikpat labi, viņš jāj kopā ar citu zvaigžņoto.