biju fiksajā kafijas pauzītē,kas izvērtās divu kapučīno garumā un tādā,es nezinu,sievišķīgā nesteigā.Un tad ar tādu steigu mājup,lai sakārtotu skolas lietas,kuras patiesībā plānoju neizdarīt,bet beigās kaut kā uznāca bizdinkš un es aizskrēju.sadarīju un atvieglotā noskaņā soļoju mājās,man pat nebija vinnija pūka gaita,kaut kā bez čolkas ir tāda sievišķīgāka sajūta,mazulis es,laikam,ka lēnām kāpj ārā no ķermeņa.vai varbūt tas vienkārši tā,mīlestība pašai pret sevi,ak beidzot.
beigu beigās,lai nosvinētu lil' brīvībiņu sirsniņā,atklāju velo sezonu.viena pati lēnā gaitā vedu velo riepas pumpēt.tā pa skaisto,maģiskā albertiela un caur kongresa nama parku,kurš gan manī iedvesa baiļpilnas emocijas,bet kaut kā izdzīvoju un tagad tā forši.esmu gatava mērnieku laikiem un tējas krūzei,lai puņķus sadzītu iekš mājiņām.
lai jums skaists tas pavasaris!