ir ceturtdiena,protams,kārtējā depresīvā dieniņa,kurā esmu nolēmusi ilgāk pavārtīties gultā(neizplānojot to iepriekš) un tad,lēnām taisoties,vilkt laiku līdz bibliotēka ir vaļā un mammīte domā,ka viņas dārgā meitiņa dodas uz skoliņu.
nē,viņas dārgā meitiņa ir sapisusies un viņai ir pohuj.viņai ir pohuj,ka draud izsviešana no skolas,pohuj,ka kopš 5.janvāra viņa skolā ir bijusi labi ja piecas dienas,viņai pohuj,ka jau sakrājies parādu kalns,viņai gribas tikai piestūķēt savu kuņģi ar ''ēdienu'',kas ir šokolādes batoniņi,cepumi,nutella un maizītes,deldēt pakaļu gultā un truli blenzt griestos.
es pat esmu nonākusi tik tālu,ka satikt cilvēkus es uzskatu kā pienākumu pati pret sevi,lai pilnībā neieslīgtu kaut kādā caurā laivā,kurai nav iespēju izbēgt no lēnas nogrimšanas.man pat nav par ko runāt.es varu truli klusēt,jo man nav ko teikt,runāšana šķiet pārāk nogurdinoša,tā aizņem daudz laika.
ja man skolā nebūtu jākomunicē ar skolotājiem,tad es paņemtu klusēšanas periodu,mēnesi vispār nerunātu,varbūt tas man palīdzētu.