ir tik forši saņemt dāvanas tad,kad vismazāk gaidi.tieši tā iemesla dēļ es parasti dāvinu ar novēlošanos,tas man laikam no mammas,jo vakar saņēmu savas ziemassvētku dāvanas.kaut kur dziļi zemapziņā tas sasildīja manu sirsniņu,bet lai,cik skumji tas arī nebūtu,nevarētu teikt,ka man no tā kaut kas baigi iepriecēja.es nezinu varbūt tas tāpēc,ka dzīvoju pilnīgā ''pļek'' garastāvoklī.kaut gan pieaugušie arī parasti neizrāda nekādas emocijas saņemot dāvanas,vismaz manā ģimenē un tad jūties slikti par to,ka varbūt viņiem nepatika,kaut gan iekšēji viņi ir ļoti priecīgi.

..un mani skumdina,ka ārējā veidola emocijas man ir pazudušas,es varu izteikties tikai ar burtiem uz papīra.es negribu tā,es gribu iemācīties priecāties tā,ka nevaru beigt smaidīt.man pietrūkst tā aizrautība ar kādu mans brālis izsaiņoja savas dāvanas,tas smaids un klaigas ''urrāā,tas ir tieši tas,ko es gribēju!'' ,un tas ir tik mīļi un tā sasilda dāvinātāju.