patiesībā,es tik daudz pēdējā laikā izjūtu bērnības emocijas,skaņas,krāsas,sajūtas un visu pārējo,ka manī mīt eiforijas eiforija.
tā ir tāda sajūta,mazliet biedējoša,jo negribas izkāpt ārā no tās sajūtas,bet tu vairs neesi bērns,jo bērnība ir pagājusi,tāpēc tu tikai uz mirkli tur drīksti iegriezties un ja tu tur paliec,tad sajūc prātā,un tas arī nekas labs nav.