tieši pirms gada iegādājos akusteni par 115 latiem (ar privātu atlaidi pie grišas). nemāku spēlēt neko vēl tagad, esmu bijis bezkaunīgs šai ziņā, joprojām nesaprotu, kur stāja šādai ignorancei visus tos gadus – daudz ko citu neizdarīt būtu bijis vienkāršāk. turklāt vienmēr esmu gribējis būt legāls dziedātājs, t.i., par kuru nebrīnās, ka dzied, kurš ir prognozējams. dz. dziedu tikai pa svētkiem, nekad nevar zināt kā beigsies, un vispār dzīvoklis vairāk ir pornpops; es gribu kā parasts čimčiks ar sintiņu).
man bija iedvesma, nākamās divas nedēļas apzinīgi praktizējos, ar normālām sekmēm un krutiem skolotājiem; pirksti kļuva cieti, uzmetās vairākas ādas. pie dažām neveiklībām un pauzēm beigās jau dudināju visādus paulus un ziņģes.
martā viss sagriezās, nomainīju apmēram desmit vietas (nū), vēl pēc tam vienkārši norāva jumtu, taram param. aizbraucu uz štatiem izpildīties. atgriežoties, viss bija citādi. mani brutāli rezervēja, un par kaut kādu gribēšanu vai vēlmēm vairs vispār nebija runas.
vakar nocēlu no krēsla, (šovbizness sauc, jau teicu) – ģitāra (š) ir otrā aiz smukajām meitenēm, es gribu dziedāt par mīlestību. varbūt, ka būšu labs spēlētājs un darīšu tautai daudz prieka. visiem, kam varētu būt tāda interese vai vajadzība solu – pēc trim mēnešiem raušu visus tos valšus, polšus un rosolus, jūs redzēsiet, bet tikai latviešu valodā – viņi ir vienkāršāki un tuvāk pie sirds, par īstu mīlestību.