Stundas gājienā no kādas mazpilsētas man pieder vasaras dārzs un māja. Vakar nebija jāstrādā, tāpēc aizbraucu pasēdēt pie krāsns. Tā mājiņa ir totāli caura un siltuma netur, bet krāsns atkal daudz par jaudīgu priekš tik nelielas istabas. Tāpēc, ja pietaisa visas durvis un pārāk bieži nestaigā iekšā ārā, ir ok, tikai jāsēž kurtuves tuvumā.
Ziemā tur viss tukšs, nevienu praktiski nevar redzēt ne apkārtējās mājās, ne uz ceļa. Ļoti forši, ka divreiz sanāk noiet gar kapiem. Man tur guļ abi opis un ome, tāpēc vienmēr patīkami viņus apciemot.
Malka stāv šķūnītī, ir sausā tualete, bet dr. vienmēr saka, ka jāizmanto katra iespēja pačurāt brīvā dabā. Es tā arī (ziemā) daru, teritorijas otrā galā aiz mūsu nepabeigtās pirts. Pačurāt pagalmā, es domāju, ka tas ir kaut kāds rādītājs.
Citādi es dāčā nodarbojos ar trim lietām – guļu, lasu un skatos krāsnī. Pēdējais laikam ir ekskluzīvākais, to nevar dabūt citur. Ja esmu īpaši noguris vai apbēdināts, atveru stiklu un skatos ugunī pa tiešo. Tur sadeg ļaunās domas.
Tā kā vakar bija jāsteidzas atpakaļ uz Rīgu, pie krāsns sanāca pasēdēt tikai rīta pusē, kādas trīs stundas. Aizgāju un atnācu pa pliko sniega ceļu, stundu katrā virzienā. Saģērbu vecus dārzadarbu džemperus, lai siltāks un labās drēbes nepievelkas dūmiem. Ēdu satītas maizes ar gaļu un svaigpienu no automāta (maizes kombināta firmas veikalā). Tik nopietni (lieli) piena automāti ir vienīgi konkrētajā mazpilsētā, vismaz kādu laiku atpakaļ bija.