Es pieņemu, jūs zināt šo jau paveco anekdoti (atvainojos par miksēto krievu/latviešu valodu, slinkums visu rakstīt krieviski, bet dialogi krieviski skan sulīgāk, man nešķiet, ka es varētu adekvāti pārtulkot):
Sēz mežā uz celma ezītis. Garām skrien vilks: - Привет, ёжик! - Пошел нах**! Sabrīnās vilks, ko ezītis tik rupjš palicis, bet nu, aizskrien tālāk. Sēž ezītis tālāk, te garām paskrien lapsa: - Привет, ёжик! - Пошла нах**! Sabrīnās lapsa, kas ar ezīti noticis, bet nu - neko - jāsteidzas - aizskrien tālāk. Sēž ezītis tālāk, te garām skrien lācis. - Привет, ёжик! - Пошел нах**! - Ёжик! Что ты так?! Nesagaidīja lācis atbildi, aizskrēja tālāk. Sēž ezītis uz celma un domā: - Хм. Действительно - а что я так??
Nu lūk. Tā aptuveni es arī šodien sajutos.
|