Pilnmēness nogurdinātie - Si, Pablo Picasso; cubisma. Muchas pesetas!

Ar zināmu laika nobīdi piefiksēju kaut kādu šībrīža pacēlumu kņadā ap NFT.

Fonā nekad nebiju par to interesējies; tagad paskatījos sīkāk, vai biju pareizi sapratis sākotnējo domu,— izskatās, ka jā.

Ikdienas valodā runājot, NFT nav nekas īpaši vairāk kā e-paraksts. Zināma atšķirība ir tā, ka e-parakstu apliecina un nodrošina valsts, kamēr NFT apliecina tā izveidotājs, un nodrošina tās pašas nelaimīgās kriptoķēdes. Nelaime ir tā, par kādu haju tas viss pārvērties (bet par to zemāk).

Ir saprotams, kāpēc to var mēģināt iedzīvināt kā kaut ko noderīgu. Tā ir, piemēram, lieliska iespēja digitālajiem māksliniekiem neuztraukties par savu darbu kopēšanu. Vai, precīzāk, atšķirt leģitīmās kopijas no nelegālajām.

Viena no problēmām ar jebkāda mākslas darba (un, protams, ne tikai mākslas) radīšanu vai pārnešanu digitālajā vidē līdz šim ir bijusi tā, ka, atšķirībā no fiziskā darba kopēšanas, — kas tipiski ir laikietilpīgs, kvalificēts darbs, kurš turklāt negarantē vai pat nespēj radīt pilnīgu kopiju,— digitālo kopiju var ar vienu klikšķi radīt jebkurš no nu jau miljardiem cilvēku, kuriem ir pieejams dators un attiecīgais digitālais mākslas darbs.

Kopēšana ir digitālās vides modus operandi. Ja mākslinieks kādam pārdod savu fizisko mākslas darbu, viņam pašam tas vairs nepaliek. Ja viņš kādam pārdod savu digitāli radīto (vai skanēto) attēlu, viņš būtībā izveido tā kopiju.

NFT ir iespēja pārdot apliecinājumu, ka šo digitālā mākslas darba kopiju tiešām ir pārdevis konkrētais mākslinieks konkrētajam pircējam. Apliecinājumu izmainīt nav iespējams tā, lai tas joprojām uzrādītos kā derīgs (nu, vismaz tādai būtu jābūt NFT būtībai). Līdz ar to kādam nozogot (nokopējot) mākslas darbu kopā ar apliecinājuma failu, apliecinājums joprojām uzrādīs sākotnējo pircēju.

Tur ir savas nianses, bet vispār teorētiski tas ir veids, kā labāk inkorporēt digitālo mākslu tirgū. Ja mēs to vēlētos. Varētu būt, ka kolekcionāri un citi cilvēki, kuriem ir svarīga vai patīkama apziņa par to, ka viņiem pieder kaut kā "oriģināls", vai tiesības uz to, ir gatavi par to maksāt. Tikai atšķirībā no "Monas Lizas", kuras labāku vai sliktāku kopiju vai plakātu jūs varat nopirkt pat par niecīgu naudu, digitālā objekta kopija neatšķirsies no "oriģināla" ne ar ko. Līdz ar jautājums ir par to, cik vērts būtu "Monas Lizas" oriģināls, ja mums būtu iespēja ar vienu klikšķi štancēt tās absolūti perfektas kopijas, kuras nebūtu nekādā veidā iespējams atšķirt no oriģināla.

Principā, ja NFT ietver sevī informāciju ne tikai par to, kas dod tiesības kam uz digitālo objektu, bet arī kādas tiesības tiek nodotas, tas var kļūt par efektīvu autortiesību mehānismu digitālajā vidē. Bet tikai tad, ja šai jautājumā iesaistīsies valsts, kura kontrolē autortiesību ievērošanas mehānismus.

Bet tas, kas ir noticis ar NFT, ir, kā jau tipiski lielā daļā lietu, kas saistītas ir digitālo vidi un īpaši ar blokķēdēm, hipertrofēts spekulatīvs tukša gaisa tirgus.

Ja mākslas darbu tirgū centrālā vieta tipiski tomēr ir mākslas darbam un tā kvalitātei (jā, protams, konjunktūra utt.), tad NFT šībrīža tirgū centrālā vieta ir apstāklim, ka kaut kādam digitālam objektam ir pielikts NFT. Haips, kas orientēts uz lētticīgiem ļaužiem, kuriem var pārdot jebko, iestāstot, kā tas celsies cenā, neatkarīgi no tā, vai tas ir kaut kas tāds, ko kāds jelkad vispār gribēs.

Kas ir interesantākais, ņemot vērā, ka viss šis tirgus ir sociāls fenomens, nav pilnīgi izslēgts, ka kādreiz tiešām šīs īpašumtiesības uz sākotnējiem NFT-izētiem objektiem celsies cenā, līdzīgi kā mūsdienās ir vērtība antīkiem priekšmetiem. Taču šī varbūtība nav pārāk liela — līdzīgi kā antikvāra vērtība ir pārsvarā priekšmetiem, kas jau to radīšanas laikā ir bijuši vērtīgi, tā arī NFT-izētas ikonas un emoji diez vai kļūs vērtīgāki kā tās pāris stundas laika, ko cilvēki velta viņu štancēšanai.