Manā gadījumā runa ir par to, ka liela daļa sociuma problēmu ir politisku adžendu punkti, nevis objektīvi fakti. Protams, nav noliedzams, ka lielākā daļa no tām
kādam (aktīvistu pulciņiem, revolucionāriem, interešu grupām, reizi pa reizei arī plašiem sabiedrības segmentiem) būs īstas, aktuālas un risināmas, bet tas atkal ir prioritāšu un mērķu-vērtību jautājums, nevis kaut kāda objektīva un visaptveroša virzība no sliktākas situācijas uz labāku tā, kā to iztēlojas
vigu vēstures programma.
Konkrētajā gadījumā mans arguments ir vienkāršs: esmu par elitārismu, striktu meritokrātiju un augstiem iekšā tikšanas un iekšā palikšanas standartiem valsts pārvaldē (manā gadījumā es gan vispār esmu pret ievēlēšanu un demokrātiju kā tādu,
ctulhu te vairāk meklē savietojamības scenārijus) tāpēc, ka esmu par tādu pašu ainu pilnīgi jebkurā atbildīgā sfērā. Es nevēlos, lai mani ārstē ievēlēti gadījuma pilsoņi un nevēlos, lai mani pārvalda tādi paši.
P.S. Protams, ir ļoti iespējams, ka es lielā mērā kļūdos. Tieši tāpat ir ļoti iespējams, ka ir vairāk par vienu savstarpēji nesavietojamu, bet pašam par sevi valīdu sabiedrības pārvaldes un pastāvēšanas formu (neaizmirsīsim, ka es neaicinu uz apvērsumu un esošās iekārtas nomaiņu, es tikai diskusijā par dažādām iespējamībām pārstāvu tādas, kas šobrīd un šeit nav spēkā).
P.P.S. FWIW, es arī esmu par "privātā medicīna + labdarība" modeli.