Stories of our lives |
Stories of our lives | 11. Maijs 2015 @ 09:41 |
---|
Atceroties gadu gaitā redzētos tīņus, šķiet, vienojoša iezīme ir bijis tas, ka noliedzot kaut kādas autoritātes -- vienalga, politikā, sadzīvē, zinātnē vai mākslā, tiek šai posmā izmisīgi meklētas un neglābjami atrastas kaut kādas citas -- savas, pie kurām tad arī turās līdz pat sirmam vecumam vai arī kaut kā, hmm, "pāraug"(?).
Konstatēju, ka, iespējams tāpēc, ka tīņa vecums man ir gājis nosacīti secen, autoritātes defaultā man nav izveidojušās nevienā jomā. Viss ir drusku aizdomīgi un visam ir jānovērtē konteksts pirms ielikt kādā savā plauktiņā. Tas ir īpaši apgrūtinoši kaut kādās nosacīti ar mākslu saistītākās jomās, kur pašam savu zināšanu īpaši nav, līdz ar to bieži vien jārauc uzacis par ievērtēšanai piedāvāto. |
Autoritātes ir štrunts, bet tīņa gadus raksturo stipra piemērošanās savai sabiedrībai. Bet ja tas tev ir gājis secen, tad nekad nav par vēlu sākt... ;)
Man skiet, ka Tev ir autoritates zin.fantastikas zanra?!
Tad laikam jāprecizē, ko mēs katrs saprotam ar autoritāti.
Ir fantastikas autori, kuru konkrēti darbi man nenormāli patīk un kurus (darbus) es vērtēju daudz augstāk nekā to daļu no tā saucamās literatūras klasikas, kuru man ir gadījies lasīt. Tai pat laikā es redzu, ka arī tie autori, kuri rakstījuši manuztverē krutus darbus, ir dažkārt rakstījuši arī diezgan lielu tuftu (tas pats Šeklijs, piemēram). Vai tad ir kaut kāda jēga saukt viņus par autoritātēm?
Jeb kaut kā savādāk tas viss jāskata?
|
|
Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |