Kam skanēs kas. | 18. Dec 2011 @ 15:57 |
---|
Te droši vien es vienkārši muļķoju lasītājus ar divām vārda "žēlums" izpratnēm.
Bet es to biju domājis tā, ka: jā, nomira VH. Ir žēl. Bet nu vismaz viņš savas dzīves laikā izdarīja vairākas labas un lielas lietas. Nevienam negribās mirt pa lielam, bet vismaz viņam varēja būt arī sajūta, ka nav dzīvots velti.
tb. tie, kas nodzīvo dzīvi ar tikai mazu in memoriam avīzē, ir dzīvojuši gandrīz vai velti? Lūk, šī lōģika man nepatīk. It kā būšana par publisku personu ir kkāda ahūnā laime un nopelns (un kapā no tā noteikti siltāk nepaliek) un būšana anonīmam - nopelnu iztrūkums. Lablab, VH ir izdarījis šo to būtisku cilvēces labā, bet dievs zina, cik laimīgs kā cilvēks viņš ir bijis citādāk. Kā arī nekur nav rakstīts, ka 'anonīmie' būtu dzīvojuši mazāk piesātinātu/vērtīgu/laimīgu dzīvi..
Štrunts ar avīzēm, kā jau te diskutējām ar mufu, doma nebūt nebija par avīzēm vai par to, cik katra konkrētā dzīve ir "skaļa". Avīzes ir vienkārši provokatīvs tinkšķis ar domu vairāk par to, vai cilvēks dzīvo apzinātu, pilnmiesīgu dzīvi, vai ir realizējis savu potenciālu uz to. Tiešām nav svarīgi, vai viņš ir anonīms -VH & CE vienkārši bija labi piemēri kontrastam; es vairāk par to, vai es pats sev varu teikt, ka, kad es miršu vai , es varēšu to darīt ar labi nodzīvotas dzīves apziņu. Un manā uztverē labi nodzīvota dzīve ietvers to, vai mana ietekme, lai vai cik niecīga, uz pasauli ir vairāk uz labu, uz sliktu, vai vispār ne uz ko.
hh, iemesls, kamdēļ es sāku piesieties ir tieši tas, kas te demonstrējas un ko es parasti sastopu pie vīrieškārtas cilvēkiem, proti "vai mana ietekme, lai vai cik niecīga, uz pasauli ir [..]", jeb kādā citā formulējumā "gribētu, lai aiz manis paliek kaut vai zemsvītras piezīme vēstures grāmatā". tiesa, ja "ietekme uz pasauli" ir domāts kaut visniecīgākā (uztaisītas pusdienas ģimenei un izskolots bērns), tad jau iepriekš atvainojos par kārtējo pārpratumu, bet visādi citādi šāda savas 'pēdas' atstāšana pasaulē man izraisa noteiktas asociācijas :)
Jā, ja cilvēkam sniedz gandarījumu uztaisīt pusdienas ģimenei un izskolot bērnu, tad, manuprāt, tas pilnībā kvalificējas. :) Vai, teiksim, iekopt pie mājām puķu dobi. Cita lieta, ka varbūt ir pašam sajūta, ka var/vajag/gribās kaut ko citu, un tad jau šo sajūtu arī vajag nočekot tomēr.
Runa nav tik daudz par savu pēdu, kā liecību tieši par sevi, bet par pēdu kā vispārēju sajūtu, vai tas, ko es daru (lai vai cik lokāls un nosacīti maziņš), saskan ar to, kurā virzienā es gribētu, lai pasaule mainās. Un, protams, vai mani priekšstati par to, kāda pasaule ir laba, ir daudzmaz adekvāti. Respektīvi, vai pasaule ar puķudobi pie manas mājas priekš manis ir labāka par pasauli, kur tā vietā ir dubļu plančka.
ok, tad viss saskan
kā tas nākas, ka mēs domājam par vienu un to pašu, bet Tevis rakstītajā es izlasu kko pilnīgi pretēju? (tiesa, nav tik slikti, kā ar dažiem citiem, kuru rakstīto es vispār nesaprotu/neuztveru) :)
Nu, lai vai cik tas banāli nebūtu, bet acīmredzot nonākam pie vieniem secinājumiem pa dažādiem ceļiem. :)
|
|