Biju es reiz vidusskolnieks un patika man tad ļoti tāda jaunā rakstnieka Aivara Ozoliņa grāmata "Dukts". Jā, tas pats, kas tagadītēs (kā runā nodzēries, bet kurš gan no mums reiz nebūs?) izbijušais Dienas komentētājs. Iznākuse bij tai pat "jauno rakstnieku" sērijā ar ģīmi uz vāka.
Un ir man un tais laikos arī bija tāds sirsnīgs draugs Rāms, ar ko mēs vadījām ne vienu vien krāšņu pēcskolas pēcpusdienu, kā jau godīgi ļauži daždien mēdz darīt. Rāmam bija (un cik zinu joprojām ir) tāds zināms snobisms attiecībā uz grāmatām -- tagad tas izpaužas tā, ka peiperbeki ir моветон, tad tas bija tā, ka ja uz grāmatas vāka bij kas neestētisks, tad grāmatu vaļā taisīt nevajadzēja.
Nu, un godīgi sakot, lai Ozoliņš man piedod, bet par diži tādu estētisku es viņu ne tad, ne tagad nevarētu nosaukt. Vismaz fotogrāfijās nē, un it īpaši jau nu "jauno rakstnieku" sērijā, vai ne?
Tad nu radās jautājums -- kā lai iesmērē dikti foršu, bet vizuāli ne tik kruti noformētu grāmatu labam cilvēkam, kuram ir pretenzijas uz gaumi.
Risinājums atradās -- Ozoliņa vāki tika aplīmēti ar baltu papīru (kuram gan cauri drusku varēja matīt fonu) un manis mākslinieciski noformēts -- seja aizkrāsota ar mākslnieciskām varavīksnes tipa dzīvespriecīgām diagonālām joslām.
Sanāca ļoti labi, grāmata aizgāja uz urrā un joprojām ir mūsu savstarpējā koda daža laba jauka kultūrcitāta avots (immer deutsch! bute neizturēja un piepūtās, nebija koku gāzējs, etc).
Tādas tās lietiņas.
Bet grāmatu pašu es kādreiz deviņdesmitajos, kad šad tad redzēju Ozoliņu piestaigājam unītī Centrs, gribēju iesniegt autogrāfa saņemšanai, bet tā arī nesaņēmos.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
