 Lukšurī! | 17. Dec 2008 @ 23:27  |
|---|
Well, you are welcome turpināt man aizrādīt par novirzēm no M-E -- ir interesanti, -- bet autoritāte gan man tā nav. Visa tā ņemšanās ar ŗ un õ arī (starp citu tā arī neatbildēji uz manu norādi citā mūsu diskusijā par to, ka ŗ tiešām tika izņemts jau pirmspadomju laikos no apgrozības).
Netika izņemts, ja daži ļaudis teica, ka gluži vis vajadzīgs vairs nav, tas nenozīmē, ka uzreiz itin visur izņēma no apgrozības. Es tak minēju, ka man mājās stāv 1946. gadā izdota V. Lāča "Nākotnes kalēji". Ar ŗ. Droši vien gan arī bez padomju laikiem atmestu — arī Endzelīns atzīst, ka lielākā izlokšņu daļā ŗ atmiris. Bet tas tak neaizliedz to lietot. Un nekāds dikti kaŗojošais ŗ fanāts es ar neesmu — pašam šķiet, ka vajag, tamdēļ lietoju, bet citiem neaizrādu (atšķirībā no "jebšu", piemēram).
Pag, tad Pareizrakstības komisijas atzinums ir "daži ļaudis"? Nu tad Mīlenbahs/Endzelīns jau nu vispār ir tikai divi cilvēki, vai ne? :D
>
>Mūsdienu latviešu valodas pareizrakstībā nav mīkstinātā r. Bet kad tas pazuda? Vai tas patiešām bija "slikto krievu" spiediens padomju okupācijas gados? Iespējams daudziem būs pārsteigums uzzināt (vai atcerēties), ka mīkstināto r nostrīpoja no latviešu valodas jau Kārļa Ulmaņa laikā. 1937. gadā Valdības Vēstnesī No.170 rakstīts, ka mīksto r skaņu "lieto tikai neliela latvju tautas daļa dažos nelielos apgabalos". Šim konstatējumam 1938. gadā sekoja Pareizrakstības komisijas atzinums Izglītības ministrijas mēnešrakstā No.9, kas paredzēja "r nemīkstināt".
>
>Tomēr vēl bija jāgriežas viens loks, līdz mīkstinātā r pazušanai. 1939. gada Valdības Vēstnesī No.163 publicētajos atzinumos atļauts "lietot un nelietot mīkstināto r visos gadījumos, kur to prasa gramatika, ievērojot valodas vēsturisko attīstību un dažas pastāvošas izloksnes (piem., gaŗš jeb garš, tveŗu jeb tveru)". Tam seko piebilde, ka mīkstinātais r un pāris citas zīmes "valodas sistēmas labā mācāmas skolās un jāievēro skolas grāmatās. Ārpus skolas šīs zīmes nav prasāmas".
//Austrālijas Latvietis, Nr.2873, 60.gads, 2008.01.09.
Es teiktu, ka par publikācijām Valdības vēstnesī ar norādījumiem kā rīkoties īpaši nekas oficiālāks jau nav arī mūsdienu Latvijā...
Starp citu, par to, ka MEV nav nekāda autoritāte, tu velti. Saprotams, ar MEV ir tāpat kā ar Ulmani vai leģionāriem — ļaudis ar tumšiem nolūkiem viņu izmanto par aģitmateriālu, bet to nu reiz nevar noliegt, ka tik daiļskanīga un bagāta valoda, kāda aprakstīta MEV, mūsdienās gan ir zudusi uz neatgriešanos. Bet tas jau vispār ir plaši zināms fakts, ka ar laiku lietas kļūst tikai sliktākas. Piemēram, ja palasa 20.–30. gados izdotas grāmatas, mūsdienu izdevumus pat rokā negribas turēt — ko nu tur uz grāmatu mākslas smalkumiem iespringt, mūsdienās pēdiņas pareizi neviens neliek.
Es teiktu, ka te ir tas pats jautājums par robežām, kas valodas jomā ir īpaši izplūdis. Par izmaiņu racionalitāti un vēlamību.
Ja aplūkojam to pašu angļu vai krievu valodu (minu tāpēc, ka zinu šīs, domāju, ka citās būs tas pats), varam taču seināt, ka pēdējo 100 gadu laikā valodas lietojums ir ievērojami mainījies arī tajās. Un vai gan ne līdzīgā virzienā? Noīsinās vārdu skaits un palīgvārdu lietojums teikumos. Es teiktu, ka bieži vien uz labskanības rēķina, taču iegūstot informācijas apjomu uz zīmi potenciāli lielāku.
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}