Pēc būtības varu nelasīt neko, neviens no manis to neprasa.
"Aijai" esmu izlasījusi vairāk kā trešdaļu, tad atliku maliņā, bet šovakar iplānots atsākt. Nekādas īpašas atziņas neesmu pagaidām guvusi, jo viss ir tik ļoti pelēks, neizteiksmīgs tam laikam ikdienišķs, cilvēki ir tādi kā tagad, bet par agru spriest.
Bārdu lasīju sen atpakaļ, piekrītu - dabas bērns. Patīk viņa maigums, bet rizēm trūkst spilgtuma. Un godīgi sakot, traucē viņa ticība, kas tiek iemiesota Dieva tēlā.

Lai gan nekas nav mainījies manā dzīvē, sokas labi, pat ļoti.
Paldies par sveicieniem.