Uzruna līdzgaitniekiem - laikabiedriem.

Pietikami sen šeit neesmu viesojusies, lai aukstasinīgi noignorētu Jūsu pēdējā laika rūpes, priekus, zelta domu graudus un nekm nederīgās samazgas. Gan kādā garākā vakarā...

Ir sakrājušās tik daudz domas, spriedumi un novērojumi par daudzajām grāmatām, kas aizpilda brīvos brīžus, neskaitāmajā izstādēm un cilvēku muļķīgajām pašizpausmēm, bet par to visu.. kaut kad tuvākajā laikā.

Sīkā jau nedēļu slimnīcā. Es nezinu, ko viņai acīs skatoties sacīt. Saruns ir nervozas un trulas. Uztraucos, bet ar katru dienu kļūst labāk. Bidējošs ir svešums un biklums, kas iezogas izrunētajos vārdos, samocītajos smaidos.


Un cik gan patīkams bija šī vakara mājupceļš zem naksnīgajām debesīm, caur tumsas pielieto mežu. Esmu atradus no pilsētas spožjām naktīm. Biju izslāpusi pēc šīs indigo melni zilās tumsas.