Es atstāju šīs sāpīgās zīmes sevī kā liecības par savu izmisumu un bezcerību. Lai arī kā tas riebtos, tas ir vienīgais veids, kā nomierināties un kā sakopot domas brīžos, kad tās šaudās pa galvu, kā neskaitāmas lodes nepārtrauktā rikošetā. Es kļūstu apātiska, vienaldzīga, tad ir vieglāk. Viss uz mirkli ir šķietamā kārtībā.
Nē, vēnas es negraizu. Nekad neuzdrošinātos izkropļot šo dabas veidoto brīnumu - rokas, vēnas, delnas locītavas [mans roku fetišs ir ārprātīgs]. Fiziskas sāpes var nodarīt arī citos veidos. Tā, lai to neievēro citi, jo tas ir vajadzīgs man un ne viņiem. Tā, lai rētas nav tik dziļas, vienīgi sāpes varbūt lielākas.

P. S. Mušas līķis no mana galda kaut kur nozudis, dīvaini.