Šovakar pasēdēju parkā. Tas ir gluži citādāk, kā atrasties kādā no Rīgas Centrā radītajām "oāzēm". Lai arī cik sveši būtu apkārt esošie cilvēki, ir kaut kāda kopības sajūta. Bet te sajutos kā akvārijā. Pa sugām sadalījušies zivju bari, tukša, nošķirta telpa, neizskaidrojams blīvums. Blakus sēdošais, cilvēks nepārtraukti plāta muti, atreferējot savu rutīnisko dzīvi monotonā balss intonācijā, niezdvešot nevienu vērā ņemamu frāzi vai vārdu. Visi ir kurli, un tikai virina savus žokļus, lai pierādītu sev, cik gan viņa paša dzīve ir aizraujoša.

Varbūt tas ir par daudz prasīts, bet mani neinteresē cilvēki bez kaslībām vai patiesām interesēm.
Skumji, nezinu, vai pati esmu tik intresanta.