Satiku Jāni, savu tēvu. Redzējušies nebijām astoņus mēnešus. Un viss bija kā bērnībā, vasaras laiks, ko pavadīju vietā, kur dzīvoja arī viņš. Pastaigas pa mežu, interesanti stāst, padomi ēst gatavošanā, kopīga dirnēšana pie TV, skatoties jēlas komēdijas un multnes, daudz smieklu un joku vienam par otru un apkārt esošajiem cilvēkiem. Un neviens jautājums, lai uzzinātu, kā man patiesībā klājās.

Divarpus gadu laikā, kad esam tikušies tikai divas reizes, katra ziņa, ko uzināju par viņu bija traumējoša. Uz ielas sarāvos ik reiz, kad ieraudzīju kādu, kas līdzinās viņam. Naktīs murgoju, redzēju kā viņš mirst, lasīju viņa pašnāvības vēstules. Pamodos tikai ar vienu sajūtu, ka bērēs būšu vienīgā no viņa meitām, kas raudās.