Atgriezusies Rīgā pēc garā ceļa iekrāvos autobusā ar milzu ceļa somu, krāsu kasti un mapi. Pārgurusi apsēdos un vēlējos pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās. Labo noskaņojumu un iespaidus par četrām aizvadītajām dienām ātri nobeidza pretīgs, izvirtis vīrietis, kas apsēdās man blakus, un it kā nejauši, vairākkārtīgi man pieskārās un piebīdījās ciešāk klāt. Bija atlikušas pāris pieturas, ko braukt. Nepārsēdos. Sajutos pretīgi uz visu atlikušo vakaru. Padzīvojot lauku mazpilsētā aizmirstas tas, ka Rīga ir gluži kā cita planēta ar savu spozmi, netīrību un nabadzību, greznību un plnīgu pagrimumu, nepārtrauktu ritma pulsāciju, nemieru..

Pagājušās dienas bija brīnišķīgas. Miers un klusums, lauku nesteidzīgā bezrūpība. Dienas aizvadīju gleznojot, garās pastaigās, sajūsminoties par dabas skaistumu. Vakarus - dzerot alu meiteņu ģitārmūzikas pavadībā, dziedot un smejoties līdz krmpjiem vēderā, vērojot, kā uz nksnīgās zāles izaug rīta rasa, kā no nekurienes uzrodas vates balta migla ar acīm izsekojot tās kustībai un šūpuļdziesmotajai gaitai.

Lai arī cik labi nebija, nespēju atslēgties līdz galam. Un jo labāk jutos, jo vairāk gribējās raudāt un izdedzināt to no sevis ārā, bet esmu iemācījusies sevi savaldīt. Ir vel tik daudz nesakārtotu lietu manī.