Īsi pirms trijiem naktī sirds klapēja normālā ritmā, bet tik stipri, ka nebija iespējams pagulēt. Viss ķermenis dunēja. Arī domas cita pār citu vijās neskaidrā čūskulājā. Nostājos pie loga un skatījos, kā snieg. Pirmo reizi lietderīgas izlikās pirms pus gada uzstādītās laternas. Līdz šim tās tikai atņēma miegam tumsu, lejot vara krāsas gaismu, pietuvināja kaimiņu mājas un tālāk aizgrūda mežu.

Būt briesmīgam ar masku, ir pilnīgi citādāk, kā esot briesmīgam bez tās.

Nedēļa vai pusotra līdz loki ap acīm izzudīs. Vēl nedēļa līdz vairums smalkie rievu dzīslojumi izlīdzināsies. Daļa paliks.

Morāli atbalstot, vectētiņš smejas klausulē un prasa: "Ko tad tu tādu apēdi?"
"Nezinu.. nepareizās salātlaps vai kaut ko tikpat svaigu, zaļu un citiem veselīgu."
Pēc maigas nopūtas ar patiesu izbrīnu: "Kā var būt tik jutīgs/jūtīgs (nevarēja izšķirt, der abi) cilvēks?"