Šodien apstulbu, kad zem smaga neiecietības āmura iespieda man reiz ļoti tuvu draugu. Tik tāpēc, ka viņai gaiši rozā mati un lellītes acis. Es dzīvoju gandrīz mežā, kur cenzējami vai necenzējami dzejoļi neskar un nav vergu filmas jāskatās, lai vērtības sakārtotu. Mana neiecietība ir aiz noguruma un nespējas lauzties ar likteni (situācijām - tā vnk notiek). Atkal jau es nesaprotu... Ja tā nav politika, reliģija vai kāds cits mistisks spēks, kas vada, kā citu esība aizskar. Tb, tevi tiešām interesē, ir tik daudz vaļas un laika, lai satrauktos?!

Par kritiku nav runa, tai ir konstrukcija.