Šovakar sajutos tik apdāvināta. Laimīga. Man piederēja tas, kas var piederēt jebkuram, bet tie citi to visu nepamanīja. Pusotru min vēlāk apjautu, ka esmu pazaudējusi savu vismīļāko lietu, par kuras drošību biju īpaši piedomājusi pirms saplūdu ar ūdeni. Atgriezos, meklēju, samierinājos. Daži desmiti soļu, un man tika atdots, kas pazaudēts. Tas padara traku! Ieskrēju mežā, jo likās, ka asaras nenovaldīšu, bet nav par ko, jo liels prieks.

Ja baltā, tad rokas ir violetas. Šovakar uz pilnasinīga sūnu zaļā fona visa melnā, un rokas pārklāj kaulu melnais tonis.

Vajag to čūsku.. bet nav vietas uz manis.