Atmetu ar roku kaut kādiem bābiešiem un ar divām vīna pudelēm nokrāvusies gāju viena uz Andrejsalas molu, kas izrādījās no jauniem dēļiem šķībi greizi sanaglota laipa. Mugurā man bija balta kurtka. Nesakarīgā ģeogrāfijā uz Vanšu tilta bija auksts, tumšs un nemīlīgs. Lavierējot pa rupji ēvelētajiem dēļiem horizontāli lauza saulē pārgaismotas jahtu buras un robusti ledus blāķi. Pār plecu samanīju bārdainu veci uz velosipēda, kas strauji tuvojās. Nepaspēju pabrīdināt, ka nav droši, jo es jau līdz ceļiem ūdenī uz slīkstošā mola, kad viņš patraucās garām un nozuda melni smagajos ūdeņos. Balta plauksta no nekurienes. Viegli izcēlu vīru ar vienu roku, bet bez braucamrīka. Fonā karsējošs baltums. Apskatot izglābto, ievēroju, ka caur celi tam iztriekts dzeltens grafīta zīmulis. No ievainojuma gāzās tāds kā kunkuļains ķiršu ievārījums. Gribēju saukt ātros, bet šīs asarām acīs protestēja. Novilcis kreklu vilka no tā diegus, un ar nez kur sadabūtiem āķiem un adatām gatavojās salāpīt sevi. "Tikai ne slimnīcu, es pats, es pats, nevajag ārstus, es pats, es pats.." Buru baltums koda acis, nepaspēju atbildēt. Bija 5.45 un cit realitāte nozvanīja.