Šīs nedēļas nogurums pat trīcošās rokas apklusinājis. Netīši ar etilspirtu aci sev izslaucīju, un plaušiņās dziļi, jo dziļi ievilku tumsā aizsmēķeto cigaretes filtru.

Nedēļas smaidu un smieklus veltīju sev, kad šodien auto/bez-pilotā spiedu signalizācijas pogas skoliņā, bet pirms pēdējā cipara aptvēru, ka nezinu, vai kombinācija bija pareza, un vispār, ko es daru.. Cik skaisti būtu, ja # varētu pielietot arī citās dzīves situācijās. Kaut ko nodzēst, un sākt no jauna.

Šorīt tramvajā iekāpa J. Veltīju 4 sek viņa apskatei, ko būtu dāvājusi jebkuram iekāpējam, un aizgriezos, kaut arī seja likās pazīstama. Apjēdzu, ka tas ir tas čīkstošais un kaprīzais zeņķis no pamatskolas. Palicis miesās bagātāks, bet iedomība pa visām vīlīm un rugājiem vēl aizvien lien laukā. Kaut kad viņš bija modelis. J ir izskatīgs, cik nu gaišmataini vīrieši tādi spēj būt. Bet nošokēja mani tas, ka uzplaiksnīja iepriekšējās nakts sapnis, par kura esamību neko nezināju. Redzēju sapnī viņa māti, kura bija stāvoklī, un J bija ārkātīgi aizvainots un neapmierināts, ka gaidāms brālis. Nesaprotu, nomoda murgi konkrētajā brīdī vai murgu savārstījums manā bezmiegā. Ja tā, tad, kas pie velna! Es par to cilvēku eksistenci nebiju domājusi n gadus. Viņš aizsoļoja, un tad atpazina.

Vakar pa logu redzēju A. Jau kuro rezi, redzu caur stiklu viņu, bet katreiz citā pilsētas rajonā. Kādu mēnesi nav par sevi atgādinājis, laikam divos gados būs piegriezies saņemt atteikuma tekstus, ka man nav laika, ir plāni utt. Bet viņam man nav laika, un labi, ka tā.

Saka, ja nepazīst, būsi bagāts. Tad nu gaidu to mirkli, kad tās bagātības mani pie zemes nospiedīs. Jo uzreiz aiz 'čau', atskan 'es tevi nepazinu'. Pat tie, kuri redz mani ikdienas.