Mājās nevaru atrast sev vietu. Piejūras gaiss šķiet piesmacis un smagnējs. Smird pēc rudens un sēnēm.

Tālas eksotiskas zemes man nevajag. Pietiek aizbraukt uz tēvu mājām, lai izbaudītu vietējos čuskulājus, ūdeņus un mežonīgu dabu.
Skaistākie bija vakari, kad krēsla pāraug tumsā. Sēdēju kalna galā uz vecvectēva darinātā krēsla zem biezā, izliektā debess vāka, kas birstošiem zvaigžņu ziediem saplaucis. Priekšā izgūlies purvs ar trauksmainu nakts dzīvi, kur dalību ņem baltie gārņi, dzērves, pīles, ūdri, zivis... virs galvas švīkst un pīkst sikspārņi. Stundas dabas koncertu zālē, kur vieta ir arī piesmakušai vilciena atbalsij.

Dienās zem kājām paslīdēja n km grantēi ceļi, mīksta melnzeme gravās, asa, izkaltusi zāle pļavās, ūdens nosūkāti maigi akmeņi strautā..
Zem pirkstiem māja atkal uzelpoja. Ar histēriski asu sviesta nazi no sienām noskrubināju vecās tapetes, tapetes, tapetes, avīzes, tapetes, avīzes, tapetes, kaļķa javu un cementu.

Labākais draugs - mendeļkrāsas suns ar zaļibrūnām dzintara acām (ko idioti simnieki par rižiku nosaukuši).