Es nezinu, kas mani raustīja šovakar noskatīties filmu "White Lightnin'". Acīmredzot, kādā no apziņas līmeņiem atsaucās atmiņa, ka filma ir par jēzuliņu. Svētki. Dzeram. Jāteica, ka noskatījos to jau trešo reizi. 1x skatījos un tiku izsista no līdzsvara, jo nezināju, saturu/raksturu/vēstījumu. 2x, jo izmatoju filmas fragmentus prezentācijā ilustrējot ētiskās kategorijas. Bet šovakar vnk uz tās uzklikšķināju. Tik tagad sajutu, cik ļoti tā uzstāj pēc lielā ekrāna un cik laba tā ir. Zināt kāre piepras arī krāsas, bet piļauju, ka tad tā būtu vulgāra, nebaudāma vai arī krāsas satriektu tik ļoti, ka noēstu domu.
Bet būtiskākais, ka tā uzvedināja uz domu, ka mani fascinē un saista tikai tie cilvēki, kas ir interesanti. Manā izpratnē tie ir cilvēki ar sa.istu dzīvi, bet interesantais ir tā viņu dzīves pieredze un kā tā tiek refleksēta turpmākajā dzīvē. Tas ļauj piņemt domu, ka arī es tikšu saprasta, labi zinot, ka plaknes nepārklāsies, bet tikai šķels viena otru. Tomēr tas ir vairāk, kā satopot taisni ar vienu kopīgu krustpunktu. Protams, ir arī tie retie, ļoti dvēseliskie un apgarotie, kas, lai arī kāda būtu viņu pieredze, raugās uz visu ļoti plaši un pārpasaulīgi. Tas valdzina, jo ir pilnīgi citādāk, kā mans redzējums.

Vēl jāmin, ka feminisms man ir svešs, jo nozīme ir personībai, kautvai pludmales oļa aizraujošajam dzīvesstāstam.