Viendien runāju ar māmiņu par kaut kādiem niekiem, tad viņa pēkšņi novērsās no paralēli lasītās grāmatas, un teica: " Jā, cik gan mēs esam nožēlojami un skumji." Ievilku 40 sekunžu garu pauzi. Veids, kā viņa to pateica, mani satrieca, ar tik patiesu žēlumu un bezcerību. Varbūt tas tik iespaidīgi likās, jo atskanēja no cilvēkas, kas tikko bijis pāris stundu attālumā no nāves, bet es nokaunējusies, ka arī es piederu šai sugai - cilvēks.