Piekdien biju uz Ešenvalda autorkoncertu. Mūziku nekometēšu, vārdiem nav balsis, kam tādam. Par komponista talatu nav ne mazākās šaubas, tāpat par Sirmā spēku noturēt un nemitīgi bīdīt korim uzstādīto latiņu, kā arī par paša kora spējām.
Atliek vienīgi pažēloties par lietām, kas brīžiem norāva atpakaļ pie zemes. Pirmkārt, jau apgaismojums. Nezinu, no kāda pašdarbnieku pūlciņa bija gaismotājs, bet lielāko daļu koncerta viņa izdarības vnk bija kaitinošas. Visnesaprotamākais bija kaut kādas zilganas smadzeņu putras projekcija. To nespēju ielikt nekādos rāmjos, koncepcijās vai mākslinieciskās izpausmēs.
Tad vēl blakus sēdošā jaunkundze uz sevis bija izlējusi nenormālu daudzumu seju kodošu vielu, kas, manuprāt, nev liekams pat zem apzīmējuma - superlēts tualetes ūdens.
Smiekliņus izraisīja brīdis, kad aulā iesoļoja Kaupers, lai nodziedātu pāris rindas, likās, ka daļa klausītāju piečurās bikses aiz sajūsmas. Nu, labi, tas bija jauki, bet tas, kā mēs mīlam savas mazās zvaigznes..
Ar nepacietību gaidu nākamo kora "Latvijas" koncertu, biļetes jau iegādātas un šoferis sarunāts.