Rīga šodien mani pārsteidza. Visi cilvēki pa ielā pārvietojas nenormāli lēni un nenoteikti, radās sajūta, ka nevienam nav kur iet, nav ne vajadzības, gribēšanas vai galamērķa. Par patvērumu pieņemot biezo metāla mākoņu vāku. Pat man, brīdī kad nokrāvusies ar datoru, smagu somu un draņķīgu pašsajūtu un ejot savā lēnākajā gaitā nācās lavierēt starp nekustīgajiem stāviem. Likās, ka arī visi jaunie cilvēki no pilsētas izzuduši. Bet turpat viņi bija! Iegrimuši starp vecīšiem ar tikpat sirmām domām un nedzīvām sejām. Visi kā mistisku, pārpasaulīgu dzirnakmeni kaklā iekāruši. Latvieši.