Heroiska herņa, jo karā man nav jāiet.
pēdējie seši mēneši ir izkūpējuši nepamanīti. Stabili stāvot ar abām kājām uz zemes. Ikdienai dunot tik monotoni un noteikti, lai saprastu, ka protu arī tā. Bet secinājums viens, ka man ar to nepietiek. Lai arī cik ļoti man patiktu būt situācijas noteicējai, un paredzē vismaz pāris soļus uz priekšu bez žilbinoša balta neprāta vai apdullinoša blackuota nav iespējams pilnasinīgi skriet pa izvēlēto taisni. Es pat neciešu iet uz darbu pa vienu un to pašu ceļu, pēc mēneša jau ir atrasti vismaz trīs! Un kā parasti no vienas laivas esmu otrā, bet nu ar abiem airiem rokā, un neprāta vēlmei tos noslīcināt. Es nevaru būt viens no pārpasaulīgi iedomīgajiem akmeņiem bruģī, kas lēnām slīkst iekšā zemē, velkot līdz savu mazo, nevienam nesvarīgo visumu. Tikai kā klints, pār kuru gāžas krāces. Tur, kur robežām ir nozīme, kur satriecas dažādas pasaules. Jo tikai tā var izmērīt, cik dziļi stiepjas paša dzītās saknes, kas neļauj padoties. Un uzzināt, cik augsts ir tas vilnis, kuru neizdodas pāršķelt, cik tālu ir tā virsotne, kura jāpārkāpj.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: