uz mani kā jau īstu sievieti likumi neattiecas, it īpaši, ja galva pilna neskaitāmu domu un jau tiek pamatīgi kavēts. Tad nu sirsnīgi traucoties ar velosipēdu, risinot visus savus rēbusus, priecājoties par krakšķošo ledu (!) un skaisto dienu, asā līkumā griežoties uz tiltiņa aizlidoju ar visu savu tonnu smago velosipēdu un pārējo groziņā sakrauto mantību. Uz vēdera izšļūkusi cauri aizsalušajai peļķei fiksi piecēlos kājās, savācu n metrus tālāk esošo somu uzkāpu uz ričuka, apgriezos apkārt un braucu atpakaļ uz mājām. Nu i, nospļauties par to, ka kaut kas neatgriezeniski tiks nokavēts! Visu mājupceļu, un vēl tagad, jāsmejas līdz asarām, kaut arī ceļi smeldz un sirds sāp par jaunajiem un dārgajiem ādas cimdiņiem, kurus tagad rotā neglītu līniju ritmi.