Sestdien gandrīz nokritu no krēsla, kad tēvs pavaicājās, vai man nebūtu iebildumi, ka viņa draudzenītei ir tikai pāris gadus vecāka par mani. Nošokēja pats jautāšanas fakts, ne pats jautājums. Tā arī atbildēju, ka man tak pilnīgi vienalga. Vēlāk gan aizdomājos.. bļin, es palieku veca. Nē, tas neizklausās labi - palieku vecāka. Kur, pie velna, izkūp laiks?!

Šodien viss un visi ir tieši tik garlaicīgi, lai vakarā aizietu pasēdēt mākslas vēsturē.