***
Nesasniegusi galamērķi, aizmirsu par to un devos pastaigā pa neiepazīto rajona daļu. Pēdējā laikā promenāžu maršruts rodas iekāpjot pirmajā satiksmes līdzeklī, kas piestāj pieturā un dodas virzienā prom no centra. Izkāpusi dodos, kur acis rāda. Tik patīkami būt svešā, nepazīstamā vietā un skatīties no malas, būt viesim, kam neko nevajag, kurš nāk un iet, kad vien vēlas. Aiz sevis atstājot, gaisā izplēnējušus dūmus un asfalta miesā iemītās pēdas.
Iemīlējos večiņā, kas sēdēja nobružāta zāles laukuma vidū, kas kā sargs dīkdieņoja uz līdzpaņemtā krēsliņa līdzās esošajam no pasaules norobežotajam viena kvadrātmetra lielajam zemes pleķītim, kas apjozts ar sirreāli pasteļ’ zilu sētu, kas šķērmi sadziedājās ar tantuka vecrozā mēteli.
Tikai starp dzelzsbetona klintīm cilvēki izskatās tik ērmīgi grafiski raupji kā staigājošas satīras ar sejām sabrauktām. Un tikai tur mīt vējš, kas nav apveltīts kaut ar niecīgu drusciņu koordinācijas, absurdi bezmērķīgs, afekta pārņemts, tas triec sevi pret sienām, skrāpē vaigus gar trotuāriem, sapin matus gājēju pirkstos.

08.12.2009.
***

Apbrīnojami, cik tālu no šīs sevis, esmu tagad. Par laimi, 'šobrīd' ir ar sarkanu pasvītrojam izņēmums.