Manas kursabiedrenes ir tracinoši uzcītīgas dievgosniņas. Meitenes jau foršas, bet ar viņām spēju iedomāties tikai kūku ēšanu un tējošanu. Man ļoti trūks kāds nemiera gars ikdienā. Jutrība ar viņām ir ļoti piezemēta, klusināta. Pat ar domām un pieredzēto padalīties grūti, viņas būtu šokā, un nez ko padomātu, bet mus vēl tik ilgi kopā jāmācās..

+  šodien viņas pabaudīja manu dusmu, jo tomār arī manai pacietībai ir robeža. Brīdī, kad to sāk pārbaudīt, spēju būt neicietīga, brutāli tieša, bet pati visas nejaucības izlīdzināju ne vārda atpakaļ neņemot.