Šodien neesmu kontaktājusie ne ar vienu, tā notiek bieži. Neesmu dzirdējusi nevienu dzīvu balsi, neesmu izteikusi nevienu vārdu. Esmu es un uz galda ar plastmasas pudeli izšķaidītā muša, kas bija modusie no ziemas, lai sveiktu pavasara pirmo denu. Žēl, viņai tas neizdevās. Tās zumēšana bija pārāk dzīva. Nevarēju izturēt. Tā atgādināja par to, ka aiz loga ir dzīve kas elpo. Mušas stūrgalvīgā sišanās pret logu, alkas pēc pasaules svaigās elpas atsauca atmiņā laiku, kad arī es lauzos kā ārprātīga uz āru, tvert ik mirkli. Gribu šo laiku atpakaļ. Muša ir mirusi. Un arī es.